Šķirnes vispārējs apraksts
Rikšotāju zirgus Latvijā visvairāk audzēja Latgalē. Vietējie zirgi ietvēra sevī unikālas īpašības, tādas kā izturība, pieticība barības un turēšanas apstākļu ziņā. Jaunzirgu vecumā tie jau daudz strādāja, bija paklausīgi un labdabīgi.
Vēsturiski Latvijā rikšotājus audzēja vienīgi zemnieki, jo nekādas lielākas valsts vai privātas zirgaudzētavas nebija. Zemnieku saimniecības Latgalē bija sīkas, ievāktās lopbarības daudzumi samērā mazi, jo mazauglīgās zemes te aizņem ievērojamas platības. Tādiem apstākļiem bija piemērots viegla tipa zirgs.
Rikšotāju izplatību Latgalē bez ekonomiskiem apstākļiem veicināja arī tas, ka latgaliešiem patīk ātri braukt ar zirgu un tie interesējas par zirgu rikšošanās sacensībām. Latgales zemnieku saimniecībās parasti bija viens, retums divi zirgi, ar kuriem strādāja visus saimniecības un lauka darbus, kā arī izveda kokmateriālus. Šādos apstākļos rikšotājs Latgalē uzlaboja vietējo mazo zemnieku zirgu un šajā virzienā viegli izturēja konkurenci ar citām Latvijā ievestām smagākām un masīvākām zirgu šķirnēm.
Šķirnes fenotipiskās īpašības
Latgales rikšotāju šķirnes zirgi ir izskatīgi, ar harmonisku uzbūvi, sausu, stipru konstitūciju, spēcīgu muskulatūru.
Šķirnei raksturīgā apmatojuma krāsa: bēra, sirma, dūkana, ruda, melna, ar pazīmēm; galva proporcionāla, ar labi izteiktiem ganašiem, izteiksmīgām acīm, mēreni kustīgām ausīm, plānām un plašām nāsīm; Kakls vidēja garuma un platumas, skausts plats, labi izteikts, muskuļots. Mugura taisna, vidēji gara, jostasvieta plata, labi muskuļota, viegli izliekta vai taisna, krusti gari, plati, vidēji slīpi un labi muskuļoti. Krūtis platas, dziļas, labi muskuļotas, lāpstiņa labi muskuļota, gara, plata, slīpa, plecs vidēji garš, labi muskuļots. Priekškājas sausas, labi attīstītas karpālās locītavas, normāli izveidoti vēzīši, pakaļkājām pareizi veidota, sausa lecamā locītava, normāli attīstīti vēzīši, spēcīgi muskuļota apakšciska, nagi pareizi veidoti, ar taisnu pirkstu asi, diezgan plati.
Darbaspējas
Latgales rikšotāju audzēšanas programmas ietvaros zirgu darbaspējas pārbauda 1600 m distancē. Minimālās ātruma prasības 1600 m distancē ir 2.50,00 2-3 gadu vecumā un 2.41,00 vecākiem zirgiem.
Nav paredzēts izmantot vaislā nelīdzsvarotus, bailīgus un agresīvus dzīvniekus, saglabājot šķirnei raksturīgo temperamenta līdzsvarotību un labdabīgumu.
Latgales rikšotāju pielietojums: rikšošanas, pajūgu braukšanas un citos sacensību veidos, tūrismā, darbam aizjūgā, vieglos lauksaimniecības darbos. Zirga labdabīgums un nosvērtība ļauj to izmantošanu sportā bērniem un jauniešiem.
Šķirnes vispārējs raksturojums
Latviešu zemkopju selekcionētā Latvijas zirgu šķirne ar diviem tās tipiem – braucamo un sporta, uzskatāma Latvijā par zirgu pamatšķirni. Šķirnes pamatmateriāls bija gadu simtiem Latvijas valstī dabiskajos klimatiskajos un saimnieciskajos apstākļos veidojušies vietējie Vidzemes un Kurzemes neliela auguma, izturīgie, barošanas un turēšanas apstākļiem pieticīgie, bet veiklie vietējie zirgi, kuru augstums skaustā sākotnēji nedaudz pārsniedza 145 cm.
Jau 19.gadsimta 20-tajos gados sākās mērķtiecīgs darbs pie Latvijas zirgu divu tipu veidošanas. Lai paaugstinātu zirgu kvalitāti, veica plānveidīgu esošā zirgu sastāva uzlabošanu ar Oldenburgas, Hanoveras un Holšteinas šķirņu vaisliniekiem.
Jau 1932. gadā Latvijas zirgaudzētāju IV kongresā tika noformulēts, kādam ir jābūt Latvijas zirgam –
- pieticīgam barības ziņā,
- izturīgam, norūdītam un stipram veselībā un ilgstošā darbā,
- pakļāvīgam,
- nosvērtam, pietiekoši straujam.
Par ģenētiskiem resursiem Latvijas zirgu šķirnē uzskata braucamā tipa zirgus, kuri atbilst šķirnes braucamā zirgu tipa prasībām un ir pieteikti ciltsdarbam saskaņā ar ciltsdarba programmas prasībām. Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgiem raksturīgās īpašības - nosvērtība, labdabība, uzticēšanās cilvēkam, izceļ šo šķirni uz pārējo šķirņu fona. Šīs īpašības ir būtiskas, izmantojot zirgus darbā, tūrismā, reitterapijā un bērnu apmācīšanā.
Lai nemazinātu genofonda zirgu vērtību, ir svarīgi saglabāt iepriekš minētās zirgu īpašības, kas veidojās no vietējās izcelsmes zirgiem. Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgs 20.gadsimta 50-tajos un 60-tajos gados.
Šķirnes fenotipiskās īpašības
Latvijas zirgu šķirnei raksturīgās apmatojuma krāsas ir dūkana, bēra, ruda.
Zirgi pēc temperamenta ir nosvērti, labdabīgi, paklausīgi, pēc darbaspējām ir spēcīgi, izturīgi, ar labu rikšu un soļu gaitu. Braucamā tipa zirgi ir universāli – tos var izmantot gan aizjūgā, gan jātnieku sportā un tūrismā. Zirgi ir lieli, ar pagarinātu korpusu, spēcīgu un apjomīgu muskulatūru, izturīgu skeletu. Galva proporcionāla, ar taisnu profilu; kakls plats, vidēji garš, taisns vai nedaudz izliekts; skausts labi veidots; mugura un jostasvieta vidēji gara vai pagara, nereti ar vieglu ieliekumu; krusti gari, plati, normāla slīpuma; krūšu kurvis plats un dziļš; kājas spēcīgas, ar labām locītavām un vidēja lieluma, pietiekami izturīgiem nagiem.
Biežāk sastopamie eksterjera trūkumi: pamīksta mugura, kāju stāvotnes vai pirkstu novirzes no normālās.
Tipa saglabāšanā, izlasot vaislā izmantojamos dzīvniekus, liela vērtība jāpiegriež minēto eksterjera trūkumu novēršanai.
Pamatojoties uz Latvijas zirgu šķirnes braucamā tipa zirgu ģeneoloģisko līniju izpēti un darbaspēju pārbaužu sacensību rezultātiem, tika izstrādāts mūsdienu prasībām atbilstošs Latvijas šķirnes braucamā tipa zirga modelis. Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgs šodien.
Šķirnes pozitīvās īpašības
Sakarā ar to, ka pajūgu braukšanas sports atzīts par perspektīvu zirgu izmantošanas veidu, tā prasībām atbilstošs ir Latvijas braucamā tipa zirgs, kas ir elegants, ar atbilstošu braucamā tipa zirga konstitūciju, izturīgs, ar abām gaitām. Gaitas enerģiskas, plastiskas, ritmiskas ar plašu tvēriena amplitūdu. Kustības soļos brīvas ar izteiktu četrtaktu darbību, pakaļkāju piezemējot pāri priekškājas nospiedumam. Rikši divtaktu kustībā, ar enerģisku, telpu tverošu locītavu darbību. Lēkši ar izteiktu trīstaktu darbību, enerģiski, līdzsvaroti.
Zirgiem jābūt ar labu veselību, nosvērtu psihi, labu auglību un tiem nav pārmantojamo kļūdu.
Šķirnes vispārējais apraksts
Latvijas ardeņu šķirnes zirgs ir izteikti vezumnieku (aukstasiņu) tipa zirgs, neliela auguma, ar spēcīgu, kompaktu, parupju ķermeņa uzbūvi, labdabīgs un vērsts uz sadarbību ar cilvēku. Latvijas ardenim raksturīgs mierīgs, nosvērts temperaments ar noslieci uz flegmatismu. Labdabīgs, labprāt sadarbojas ar cilvēku, viegli apmācāms sava tipa ietvaros.
Šķirnes fenotipiskās īpašības
Latvijas ardeņa šķirnes zirgiem ir spēcīga, parupja konstitūcija. Šķirnei nav raksturīga garkājainība, pārsmalcinātība. Apmatojuma krāsa pārsvarā ruda, bieži baltskaris, bēra, salna, retāk dūkanbēra, dūkana, Ļoti reti sirma. Šķirnei nav raksturīgas dārka, pāta, losa u.c. primitīvajām šķirnēm raksturīgās apmatojuma krāsas. Apmatojums blīvs, biezs, ziemā bieži pagarš. Krēpju un astes apmatojuma struktūra parupja. Krēpes biezas, kupli klāj kaklu un pieri. Aste parasti ar spēcīgu apmatojumu.
Galva vidēja līdz liela, bieži parupja. Acis ne pārāk lielas ar mierīgu, labdabīgu izteiksmi. Pakausis īss līdz vidējs. Kakls īss līdz vidēji garš, plats, taisns ar spēcīgu kakla muskulatūru, kakla pieslēgums vidējs līdz zems. Skausts vidēji izteikts, līgani pieslēdzas mugurai, vidēji augsts, īss līdz vidēji garš, bet plats un spēcīgs. Šķirnei nav tipisks pārāk izteikts, garš, augsts skausts. Lāpstiņa vidēji gara, stāva līdz vidēji slīpa, plata, labi muskuļota. Krūtis platas, dziļas, labi velvēts krūšu kurvis. Mugura plata, spēcīgi muskuļota, vidēji gara. mēdz būt ieliekta, josta vidēji gara, iespējamas īsas neīstās ribas. Krusti plati, vidēji gari, vidēji ar tendenci uz slīpumu, labi muskuļoti. Šķirnei normālos ēdināšanas apstākļos tipiski šķelti krusti. Kājas spēcīgas, ar labi attīstītām locītavām un platu pēdvidu, vēzīši paīsi, ar izteiktu apmatojumu (skarām), nagi proporcionāli augumam, stipri. Skausta augstums: 150 – 160 cm.
Izmantošana
Visa veida lauksaimniecības darbos, reitterapijā, klasisko jātnieku sporta veidu pamatu apgūšanai, šovos. Ķēves pienīguma dēļ labi izmantojamas piena ieguvei.
Šķirnes vispārējs raksturojums
Latvijā pamatā audzē Latvijas Tumšgalves aitu šķirni. Latvijas tumšgalves aitu šķirne izveidota, vietējās aitas krustojot ar Šropširas un Oksfordšīras teķiem, kurus ieveda no Zviedrijas un Anglijas. No 1927. līdz 1937. gadam Latvijā importēja 257 Šropšīras un 83 Oksfordšīras šķirnes teķus, izveidoja teķu stacijas un aitu audzētavas. Tā 1937.gadā pavisam bija izveidotas 587 teku stacijas un 172 aitu audzētavas. Pēc 1937. gada pārtrauca Šropšīras un Oksfordšīras šķirņu dzīvnieku importu, jo uzskatīja, ka ir izaudzēts pietiekošs vaislas materiāls, lai varētu veikt sekmīgu Latvijas Tumšgalves šķirnes selekcijas darbu. Vēlākā laikā, šķirnes pilnveidošanai, izmantotas virkne populāru Eiropas aitu šķirņu: 70. gados, auglības palielināšanai - Somijas landrase; 80. gados, ātraudzības un gaļas kvalitātes uzlabošanai gaļas aitu šķirnes – Ilde – France un Teksela: 90. gadu beigās - Vācijas melngalve un Il-de-France. Mērķtiecīga darba rezultātā Latvijas Tumšgalves aitu šķirne ir izveidota ar augstu reprodukcijas spēju, labu ātraudzību un teicamu gaļas kvalitāti.
Šķirnes fenotipiskais raksturojums
Latvijas Tumšgalves šķirnes aitas raksturojas ar spēcīgu konstitūciju, stipru kaulu būvi, platu un garu ķermeni. Aitas ir veselīgas, piemērojušās samērā mitrajam Latvijas klimatam. Ļoti labi izmanto esošo barības bāzi. Pamatā ziemā aitas baro ar sienu, bet vasarā gana ganībās. Aitas labprāt ēd lapu koku slotiņas un skujas, kas ir labs vitamīnu avots. Latvijas Tumšgalves šķirnes aitu mātēm dzīvmasa 55 – 65 kg, teķiem 100 – 120 kg, vilnas nocirpums attiecīgi 3.5 – 4.5 un 5.0 – 6.0 kg. Vilnas garums 8 – 10 cm, vilnas smalkums 48 –56s. Tīras vilnas iznākums 55 - 60%, vilnai pārsvarā kremkrāsas tauksviedri. Aitu auglība 150 - 160%.
Šķirnes pozitīvās īpašības
Latvijas Tumšgalves aitu šķirnē jāsaglabā un tālāk jāattīsta tās īpašības, ar kurām tā izceļas citu šķirņu vidū un tās ir:
- dzīvnieku konstitūcijas stiprums un piemērotība vietējiem apstākļiem;
- aitu reprodukcijas spēja (auglība un jēru dzīvotspēja);
- laba aitu ātraudzība (vaislai pareizi izaudzinātas jaunaitas var uzsākt izmantot 9 –10 mēnešu vecumā) un
- tirgus prasībās atbilstošā gaļas kvalitāte.
Šķirnes vispārējs raksturojums
Latvijas baltās cūku šķirne sākta veidot 20.gs. sākumā, uzlabojot vietējās cūkas ar Lielo Balto (Jorkšīras) šķirni. Latvijas Baltā cūku šķirne atzīta kā šķirne 1967.gadā - ar gaļas speķa ražošanas virzienu.
Šķirnes fenotipiskais raksturojums
Latvijas baltās šķirnes cūku tipiskās īpašības: balta ādas krāsa, nelielas stāvas nedaudz uz sāniem vērstas ausis, stipra kaulu uzbūve, liela dzīvmasa.
Latvijas baltās šķirnes cūku trūkums ir patērētāju prasībām neatbilstošais audu sastāvs ķermenī. Veicot 82 Latvijas baltās šķirnes kautķermeņu sadali pa audu veidiem konstatēja, ka liesās gaļas kautķermeņos vidēji ir 52%, kauli 13.0%, Speķa biezums pēdējās ribas apvidū (7cm no muguras viduslīnijas) bija 20.7 ± 0.63, bet izmērot skaustā (biezākā vietā), tas sasniedza 35 - 43mm.
Šķirnes pozitīvās īpašības
Augsta stresrezistence, vitalitāte, labas "mātes" īpašības, augsts pienīgums, zema agresivitāte, augsta auglība, labas sivēnu saglabāšanas spējas, augsta barības konversija un teicamas gaļas sensorās īpašības.
Šķirnes vispārējs raksturojums
Latvijā kazu piena ražošanā slaucamo kazu pamatšķirne ir Latvijas kaza, kura pašlaik Latvijā tiek audzēta ap 70% no kopskaita. Latvijas kazu šķirne pieder pie piena kazu šķirņu grupas. Šķirne izveidota 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā no vietējām, domājams, Bezoarkazām, krustojot tās ar Krievijas vietējo kazu āžiem un Megrelas šķirnes āžiem, kurus ieveda no Krievijas Vitebskas apgabala.
No 1900. līdz 1905.gadam Latvijā no Vācijas importēja Togenburgas un Tīringas kazas, bet no Francijas - Alpu kazas. Šķirnes uzlabošana atsākās 1989, 1994. gadā, kad Latvijā no Čehoslovākijas republikas tika ievestas 66 Zānes šķirnes kazas un 4 āži, lai uzlabotu vietējo dzīvnieku piena produktivitāti. Mērķtiecīga darba gaitā Latvijas vietējai kazu šķirnei ir izveidota augsta reprodukcijas spēja, samērā laba ātraudzība, teicama gaļas kvalitāte, laba veselība un liela pretestības spēja dažādām slimībām.
Šķirnes fenotipiskais raksturojums
Apmatojuma krāsa - vairāk sastopamas baltas, pelēkas, melnas un raibas. Apmatojums rupjš, 15-20 cm gara samērā stipri attīstītu dūnvilnu. Gadā var izsukāt 200 – 300 gr. pūku. Ragi - plakani, sirpjveidīgi 30-50cm gari. Var arī būt tolas. Pieauguša dzīvnieka skausta augstums (cm) 50 – 70, ķermeņa slīpais garums(cm) 65 – 75 un vairāk, dzīvmasa (kg) kazu mātēm 35 – 50, vaislas āžiem 60 –80 un vairāk.
Izmantošanas virziens un ražība: izmanto galvenokārt piena un gaļas iegūšanai. Ar labiem panākumiem var izmantot ādas un kažokādu ieguvei. Slaukšanas periods 8 - 10 mēneši. Atkarībā no ēdināšanas apstākļiem vidējais izslaukums laktācijā no 500800kg piena, atsevišķi dzīvnieki var dot arī vairāk. Tauku saturs 4,0- 8,0%, olbaltumvielu saturs 3,0%. Auglība 300-350%. Kazlēnu diennakts dzīvmasas pieaugums no 120 –150g.
Šķirnes pozitīvās īpašības
Kazas nav uzņēmīgas pret vielu maiņas slimībām pieticīgos vai trūcīgos ēdināšanas apstākļos, neslimo ar kāju un nagu slimībām, ir imūnas pret tuberkulozi un citām slimībām, ir ar labu pienīguma koeficientu (izslaukuma un dzīvmasas attiecība), ar labu spēju adaptēties mainīgā vidē.
Populācijas labās īpašības, kas jāsaglabā, ir pietiekami augstā produktivitāte (pienīgums) labā auglība un ilgmūžība, izturība pret slimībām, laba barības, sevišķi tilpumainās, izmantošanas spēja un labas mātes īpašības. Visas nosauktās pazīmes ir ļoti nozīmīgas un tās varēs izmantot selekcionāri arī nākotnē.
Šķirnes vispārējs raksturojums
Latvijā piena ražošanā, slaucamo govju pamatšķirne ir Latvijas brūnā (LB). Latvijas Brūnā govju šķirne pieder pie sarkano govju šķirņu grupas. Šķirnes veidošanās sākums ir 19.gs. beigas un 20.gs. sākums. Kā šķirne Latvijas Brūnā ir apstiprināta 1922.gadā.
Galvenā priekšrocība šai šķirnei ir tā, ka šķirne veidota no vietējiem sarkanajiem lopiem vairāku simtu gadu garumā, tā ir piemērojusies vietējiem klimatiskajiem apstākļiem, kas nosaka govju ēdināšanas tipu un turēšanas veidu. Latvijas Brūnās šķirnes dzīvnieki ir ražīgi, izturīgi, samērā pieticīgi.
Savā gandrīz 100 gadu ilgajā pastāvēšanas laikā Latvijas Brūnajā šķirnē ir notikuši vairāki pilnveidošanās periodi ar citu sarkano govju šķirņu, tādu kā Dānijas sarkanās, Angleras, Šveices, Zviedrijas sarkanraibās un Holšteinas sarkanraibās šķirnes vaislas dzīvnieku izmantošanu selekcijā. Rezultātā tiek veidota mūsdienu prasībām atbilstoša produktīva govju šķirne. Šī procesa laikā, no vietējās Latvijas Brūnās šķirnes, daudzi gēni, par kuru lietderību šobrīd vēl nav izsmeļošas informācijas, var izzust neatgriezeniski.
Šķirnes fenotipiskais raksturojums
Tipiskas vietējās Latvijas Brūnās šķirnes govis ir sarkanīgi brūnas. Galva, kājas nedaudz tumšākas. Deguna spogulis tumši pelēks. Ragi nelieli, vainagveidīgi liekti, balti ar melniem galiem. Dzīvnieki ir ar spēcīgu kaulu uzbūvi, ar stiprām kājām un nagiem, kam ir cieta nagu zole. Reti slimo ar kāju un nagu slimībām. Krustu augstums buļļiem -153cm, dzīvmasa – 1013kg, krustu augstums govīm - 131 cm, dzīvmasa – 540 kg- 600 kg.
Dzīvnieki piemēroti piena un gaļas iegūšanai. Atkarībā no ēdināšanas apstākļiem vidējais izslaukums laktācijā no 3000 –6000 kg, atsevišķu govju ražība sasniegta no 10 000 – 11 000 kg piena, tauku saturs 4.46%, olbaltuma saturs 3.31%. Latvijas Brūnās šķirnes govju piena olbaltumvielas ir ar paaugstinātu kazeīna A un B frakcijas daudzumu. Tādēļ pienā ir ļoti maz šķīstošā proteīna un galvenokārt visas olbaltumvielas tiek izmantotas siera gatavošanai.
Šķirnes pozitīvās īpašības
Šīs šķirnes dzīvnieki ir izturīgi pret vielu maiņas slimībām pieticīgos, vai trūcīgos ēdināšanas apstākļos. Šķirne raksturīga ar labu barības, sevišķi- tilpumainās, izmantošanas spēju, auglību un ilgmūžību. Šķirne labi pielāgojas atšķirīgiem klimatiskajiem apstākļiem, astoņdesmitajos gados, LB šķirnes govis labi aklimatizējās Aizkaukāza un Vidusāzijas republikās).
Visu minēto īpašību dēļ, tipiskas Latvijas Brūnās šķirnes govis ir piemērotas un ekonomiski izdevīgas bioloģisko saimniecību ganāmpulkos. Šī šķirne būtu piemērota arī tām saimniecībām, kas atrodas, ar vides aizsardzību saistītās lieguma zonās, kur jāsaglabā biotopu daudzveidība un ir dažādi lopbarības ražošanas ierobežojumi.
Šķirnes vispārējais raksturojums
Pirmskara Latvijā oficiāli reģistrētā Latvijas Zilo govju šķirne ir sena vietējā piena lopu šķirne, kas saglabājusies, pateicoties šo govju spējai pielāgoties pieticīgajiem piejūras smilšaino augšņu ēdināšanas apstākļiem, pašu govju piemīlīgajam raksturam, savdabīgajai apmatojuma krāsai un, protams, pateicoties šo govju audzētāju entuziasmam. Sākotnējais audzēšanas reģions bijis Latvijas piejūras teritorijas, bet tagad Zilās govis sastopamas praktiski visā Latvijas teritorijā.
Populācijas turēšanas apstākļi līdzīgi kā citām slaucamo govju šķirnēm-stacionārs, kūts turēšanas ilgums gadā 7 mēneši, ar tam pakārtotu ēdināšanas tipu: vasaras periodā - ganību zāle; ziemas periodā - siens, skābsiens, skābbarība, koncentrāti. Šķirnes dzīvnieki ir piemērojušies pieticīgajai barības bāzei, ko nodrošina piejūras smilšainās augsnes. Šķirnei ir raksturīgi tas, ka nav konstatēti saslimšanas gadījumi ar leikozi.
Lielākoties Zilās govis atrodas ganāmpulkos ar 10-20 slaucamām govīm. Liela daļa ir arī ganāmpulkos, kuros ir 1-5 govis. Ļoti neliels skaits Latvijas Zilās šķirnes govju tiek turēts ganāmpulkos virs 50 govīm.
Šķirnes fenotipiskais raksturojums
Latvijas zilās šķirnes govis ir vidēja vai nedaudz zem vidēja auguma dzīvnieki, kuru augstums krustos govīm vidēji ir 135-138 cm (no128-145cm), ar smalku, sausu konstitūciju, pietiekoši dziļas, izturīgām kājām, vidēji veidotu tesmeni. Dzīvmasa vīrišķajiem īpatņiem 850kg, sievišķajiem - 480-550kg.
Apmatojuma krāsa no salnas un sirmi zilas līdz izteikti vienlaidus zilai. Dažkārt gaišākas galvas, sejas un deniņu daļa, tumši pelēks līdz melnam deguna spogulim, pelēka vai tumša mēle. Ragi balti ar tumšiem līdz melniem galiem, izteikti vainaga veidā uz priekšu.
Kā ekstensīvai šķirnei raksturīgs lēns produktivitātes kāpinājums, maksimālo ražību sasniedzot 4.-5. laktācijā. Pārraudzībā esošo dzīvnieku vidējā ražība 2014.g. 5002 kg, tauku saturs 4.25%, olbaltumvielu saturs 3.35%.
Pateicoties dabiskajai izturībai un spējai piemēroties dažādiem apstākļiem, govis ir ilgmūžīgas, nereti sasniedzot 9 un vairāk laktāciju vecumu un, līdz ar to arī ievērojamu kopējo mūža ražību.
Šķirnes pozitīvās īpašības
Galvenā īpatnība šīm govīm ir viņu savdabīgā gaiši zilganā apmatojuma krāsa, kas ir diezgan neparasta mūsu apstākļos. Zilās govis piesaista tūristu uzmanību un šī iemesla dēļ tās audzē saimniecībās, kas specializējas lauku tūrismā. Zilās govis piesaista skatītāju uzmanību lopkopības izstādēs un skatēs. Apmatojuma zilo krāsu nosaka gēns, ko uzskatam par dominantu attiecībā uz sarkano apmatojuma krāsu. Tas izpaužas jau pirmajā krustojuma paaudzē krustojumos ar mūsu brūnajām govīm. Krustojuma dzīvnieki (F1) ir zilganā krāsā.
Ģenētisko resursu saglabāšanas programmā iekļautās govis izmanto piena ražošanai, atsevišķās saimniecībās tās tiek turētas kā zīdītājgovis, jo ir pietiekoši pienīgas un ar ļoti labi izteiktu mātes instinktu. Unikālā zilā apmatojuma krāsa piesaista lauku tūristu uzmanību.
Šķirnes vispārējs raksturojums
Latvijas dzinējsuns ir vienīgā vietējā mājas (istabas) dzīvnieku šķirne.
Pirmās vēsturiskās ziņas par šķirnes medību suņiem Latvijas teritorijā parādās 17. gadsimtā Kurzemes hercogistē hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas (1642.– 1682.) laikā. Ja citi muižnieki medībās izmantoja dažādu šķirņu suņus, tad hercogs Jēkabs, būdams godkārīgs un progresīvs cilvēks izviedoja savu šķirni – Kurzemes dzinējsuni. Kinologi izvērtējot Kurzemes dzinējsuņa konstistūcijas uzbūvi, uzskata, ka sākotnēji ciltsdarbā par pamatu izmantota Lucernas dzinējsuņa krustošana ar Angļu dzinējsuņiem un pievienotas arī Sv. Hūberta dzinējsuņa asinis. Līdz Pirmajam pasaules karam Kurzemes dzinējsuns bija izplatītākais un populārākais dzinējsuns Latvijas teritorijā.
Kara gados ar šķirni nekāds selekcijas darbs netika veikts un šķirne sakrustojās ar citu šķirņu vai bezšķirņu suņiem un gandrīz izzuda. Savukārt pēc kara nelielas aktīvistu grupas nolemj atjaunot – Kurzemes dzinējsuni. Tiek izveidota medību škirnes suņu audzētava, kurā, veicot rūpīgu atlasi un selekciju, izdodas izveidot šķirnes kodolu ar vienādu eksterjeru. Latvijas kinologi 1969. gadā šķirnes medību suņu izstādē demonstrēja konstitūcijas tipa un eksterjera ziņā vienādu suņu grupu. 1970. gadā šķirni uzrādīja Kinoloģiskās padomes komisijai un tika izstrādāts Latvijas dzinējsuņa standarts. 1971. gadā tiek apstiprināta jauna šķirne – Latvijas dzinējsuns.
Latvijas dzinējsuns ir klasiska medību suņu šķirne, kas radīta lapsu, zaķu, jenotu un pārnadžu – briežu, aļņu, stirnu, mežacūku medīšanai.
Šķirnes fenotipiskās īpašības
Latvijas dzinējsunim apmatojuma krāsa ir melna ar izteikti dzeltenīgi brūnu stingri noteiktās robežās uz krūtīm, acīm, kāju iekšpusē un galvas apakšpusē. Apmatojums īss, vienmērīgs, ass un spīdīgs, astes apakšpusē apmatojums nedaudz garāks. Pavilna izteikta ļoti vāji. Augstums (skaustā) – suņiem 43–50 cm, vēlamais – 45 cm, kucēm 40–46 cm, vēlamais – 43 centimetri. Svars – 15–16 kilogrami.
Skeleta uzbūve stipra, bet ne rupja. Labi attīstīta muskulatūra. Āda stingra, bez krokām, elastīga. Galva ķīļveidīga, galvaskauss mēreni plats, pāreja no pieres uz purnu ne sevišķi izteikta. Purna garums attiecībā pret galvaskausu vienāds vai nedaudz īsāks. Purns taisns, paralēla pieres līnija. Lūpas pieguļošas. Purna gals melns. Ausis samērā garas, ovālas formas, zemu novietotas, pie galvas pieguļošas, pārklātas ar īsu, pieguļošu apmatojumu. Acis taisni novietotas, tumši brūnas, vidēji lielas, gandrīz apaļas. Zobi lieli, balti, sakodiens šķērveidīgs. Kakls īss, apaļīgs, muskuļots, bez ādas krokām. Krūtis platas, garas, ovālas formas, nolaidenas līdz elkoņiem. Priekšpleci nedaudz augstāki par muguras līniju. Mugura taisna, plata, muskuļota. Viduklis īss, muskuļots, nedaudz izliekts. Gurni plati, īsi, muskuļoti, viegli nolaideni. Vēders ievilkts. Priekškājas kaulainas un muskuļotas, skatā no priekšas taisnas un paralēlas. Pakaļkājas kaulainas, muskuļotas, skatā no pakaļpuses taisnas un paralēlas ar labi izteiktiem locītavu leņķiem. Aste zobenveida, pie pamatnes pietiekami resna ar vienmērīgu pāreju tievumā. Astes garums ir viens līdz divi zem pakaļkāju locītavām. Aste parasti nolaista vai nedaudz pacelta virs muguras līnijas. Dzīvnieka uzvedības tips nosvērts un kustīgs.
Šķirnes pozitīvās īpašības
Latvijas dzinējsuņi ir ne tikai teicami mednieki, bet arī labi mājas sargi. Sadzīvē tie ir komunikabli, labsirdīgi un ļoti draudzīgi, bet mājas dzīvei un ģimenei šī šķirne nav īsti piemērota, jo šim sunim ir nepieciešamas regulāras ļoti garas pastaigas un plaša teritorija, kur izskrieties, tas ir ļoti enerģisks, draisks, azartisks, mērķtiecīgs ar izteiktu medību instinktu.
Latvijas dzinējsuņa kucēnu apmācību medīšanas prasmē uzsāk pēc to atšķiršanas no mātes un jau divu gadu vecumā suns ir gatavs piedalīties medībās. Dzīvnieku intensīvi gatavojot medībām tiek attīstīti tā medību instinkti un pieaug darba spējas. Latvijas dzinējsunim ir attīstīta kā apakšējā, tā arī augšējā oža, kas medību laikā dzīvnieku var pasargāt no iespējamām traumām, ko var radīt lielie meža dzīvnieki.